Zibsnis.(pirms astoņiem mēnešiem. Vai deviņiem)

Mierīgs mājupceļš, atpakaļ skatīties bail. Ceļš zem kājām kā upe silta, cīrulis vītero vējā. Drīz līs.

-Viņi dejoja vasaru vienu- skan man ausīs smeldzīga melodija. Vienu? Vai tiešām vienu? Vienu īsu vasaru, vienu īsu deju. Viss. Jo dzīve neapstājas ilgāk par acumirkli. Ilgāk par skatienu vienu.

Tavas smejošās acis tik īsu brīdi, bet es jau esmu pieradusi pie caurspīdības. Pie tā, kas aizslīd garām. Klusi, klusi.
(Nē, es neesmu šeit. Tā bija vasara cita, tie bija laiki citi.)

Viņi dejoja vienu..vasaru?! Nē, vakaru vienu..
(Un kā man gribētos to aizmirst)

Mierīgs mājupceļš.
Atpakaļ skatīties bail.
Un ja nu tur tavas smejošās acis?

Sapnis III

Uz divu pasauļu robežas stāvu. Rokas, kā tiekdamās reizē pēc pelēko sienu patvēruma un pēc balto mākoņu brīvības, brīžiem ciešāk satver turpat augošo koku, kurš lūdz palikt, brīžiem kā spārni grib atsaukties debesu aicinājumam.. Tā tas ir vienmēr, allaž viens un tas pats- lidot vai palikt?
Ja lidot- tad, cik tālu un augstu?
Ja palikt- ko darīt, lai nenosalstu?

Un tā vienmēr, nerodot atbildes, palieku kaut kur pa vidu-starp sienām un mākoņiem. Starp kokiem un spārniem. Starp lidot un palikt.
Kas ir šis- starp-? Un kā man to nest? Kā dāvanu vai kā nastu?

par dubultmorāli

Viens vīrs sēž krogā dzer vīnu un Bībeli lasa (abus reizē viņš dara un pareizi dara jo ir sirdī) un pēc tam iet uz baznīcu vīna pudele kabatā un Dievs saka cilvēk es tevi kaut kur esmu redzējis un tas vīrs saka jā šorīt krogā riktīgi Dievs saka.

Bet citi iet uz baznīcu saka mūsu Tēvs debesīs svētīts lai top Tavs vārds bet sirdī nav un vēlāk krogā sēž pie galda saka velns parāvis neredz ka Dievs sēž blakus.

/Uldis Bērziņš/

Viss neredzētais

Uzņem laiku
un saskaiti visus, ar ko šodien sarunāsies-
kaimiņus, draugus, vecākus,
brāļus, māsas.
Vai esi pavadījis
divdesmit četras stundas
nesarunājoties?
Ikviens šajā pasaulē
ir tāds pats retums kā tu.
Ikvienam vajadzīgs vēl kāds.
Mēs strādājam kopā:
man nav dotību aritmētikā,
lai saskaitītu zeķu pārus
vai iesētu kviešu graudus
ar aprēķinu,
ka maizi ēdīšu septembrī.
Kāds cits jau ir izdarījis šīs lietas.
Vai tev pie gultas ir radio?
Ieslēdz to, un kāda pārsteidzoša būtne
pasacīs tev, kāds būs laiks.
Šī būtne to ir uzzinājusi
 no citas brīnišķīgas būtnes,
kas to saņem no instrumentiem,
citu gatavotiem,
un kurus izgudrojis vēl kāds cits brīnišķīgs radījums,
kura šobrīd nemaz nav vairs starp dzīvajiem.
Vai gan labi tu justos
šajā aukstajā rītā,
ja viss būtu jādara vienam:
jāgatavo brokastis,
jāsakopj māja,
drēbes,
auto?

Ko gan tu iesāktu
bez visiem šiem neredzētajiem
ļaudīm?
Tas ir vienreizīgi,
kā mēs dalāmies!
Tikai vienu minūtīti ilgāk,
pirms tu izkāp no gultas,
padomā par vēl vienu lietu vairāk!
Žirafes kustas graciozi,
bites dalās medus izgudrojumā,
un antilope lec ātrāk,
neka tu vari iedomāties.

Bet neviens cits dzīvnieks
nespēj tik ātri pamosties
kā es
šajā pelēkajā rītā
plaši atvērtām acīm,
pārsteigts par to,
cik brīnišķīgi
ir tā pamosties...

/Tims Stefords/

Sapnis II

/Sapnis par lidošanu/

es aizturu elpu jo zinu
ka migla ielidos jūrā
bet lidot nav vienkārši- tā
jo spārni smagi sitas
pret debesu mūri
un katrā tādā vēzienā ir
aizlidot-palikt
aizlidot-palikt
aizlidot-palikt
aizlidot-lidot
lidot
un dot

Tikai mazliet

Es nezinu, vai gribu to, kas bija. Es nezinu, vai gribu to, kas būs.
Bet šobrīd es gribu būt laimīga. Un arī tikai-mazliet. Tas lielais drīz pāriet. Tas spožais drīz aizmirstas. Vai arī sāp.
Vai laime mēdz sāpēt?

Sapnis I

Mani sapņi ir bezdelīgas,
un tikai.
Tās lido,
veidojot rakstus.
Tās lido un nenosēžas.
Ko viņas meklē
šai zemē?
Kāpēc kliedz un
nelaižas lejā?

Mani sapņi ir bezdelīgas,
viņas salaižas kokos,
kad diena kļūst
nakts.

*
Mani sapņi ir bezdelīgas bezgalīgas.
Un dzīve mana- bezgalīgais stāsts.

Valmiera jeb Aplis noslēdzies (pirms gada)

Šodien eņģelis nolaidās pār manu namu. Un izstaroja klusu prieku. Un es uzdrīkstējos ieskatīties viņa spožajās acīs. Pirmo reizi.
Un tad šī meitene saprata, to ko viņai jau sen vajadzēja zināt-ka var viegli, var bez pretrunām, var bez rūgtām mielēm. Viņa saprata, ko nozīmē palikt mierā.Un saprata nespēka spēku. Un nevar būt, ka par vēlu.

Rīga jeb nakts pārkliedz klusumu(pirms pusotra gada)

Šodien mēs esam šeit trīs-lietus aiz loga, smaids manās acīs un Tava uz nodzeltējuša papīra rakstīta vēstule.
Kāpēc man vienmēr liekas, ka esmu nepabeigta, kad esmu viena? Aiz loga lietus spēlē rāmu melodiju. Un uz mēness apaļās muguras kluss sapnis sēž un šūpo kājas. Uz papīra Tavu pirkstu nospiedumi.