Vakar..**(6)

Kam man zvaigznes ja tās ir tik tālu

(mani čuksti

rāmi debesīs kāpj)

Arī man ir tāda vakardiena

kura dažreiz mēdz sāpināt..

*Šovakar atkal es skaitu zvaigznes*(5)

Atnāc pat ja tas muļķīgi liekas,atnāc un paturi manu roku..Es gribu Tev sava septembra saulrietu parādīt,es gribu Tevi ar krēslas vīnu piedzirdīt...Vai Tu zini,ka var noreibt arī no vārdiem,no klātbūtnes,arī no klusuma var noreibt..Vai zini? Un tālāk vairs nav robežu,viss ir palicis ārpusē,un tomēr tieši šajā brīdī var justies visdrošāk-jo Tu esi pārāk laimīgs,pārāk piepildīts,lai vēlētos ko vairāk par vienkāršu kopā būšanu,par vienkāršu vakaru blakus.Pārāk laimīgs,lai pārkāptu robežu,pēc kuras nāk nožēla. Šovakar atkal es skaitu zvaigznes.

**aizved mani tik tālu prom**(4)

Aizved mani tik tālu prom no tās vietas,kurā es kļūstu tik ļoti es pati.Sažņaugtiem pirkstiem iekrampējos sevī,lai nepazustu mana sāļā elpa uz pasaules skausta.Aizved mani prom no manis pašas.Tik ātri un strauji,ka aptrūkstas elpa..Lai vienīgais svarīgais ir tikai ieelpu-izelpu virkne..Un nekā cita vairs nav.

**Raksti man**(3)

Raksti man. Pat ja vārdi nemiera pilni Runā ar mani. Es gribu apdzēst Tavas šaubas. ... Vārdi nav lieki. Ja vien Tu runā ar mani. Ja vien Tu tajos pieskaries manai rokai.

*Vārdi ir lieki*(2)

Vārdi ir lieki. Tu neuzbūvēsi neko labāku par jau esošo paradīzi. Nāc un pieskaries manai rokai. Tu vari vēlēties,bet ne izvēlēties. Vēlies klusējot.

**Tu vari izvēlēties**(1)

Tu vari izvēlēties-tā tu teici,mēģinot noķert manu pāri jūrai plūstošo skatienu. Izvēlēties-ko?Tumsu vai gaismu?Nē,es varu tikai vēleties gaismu,vēl vairāk un vairāk gaismas.es varu vēlēties spēlēt atklātām kārtīm.Un neizvēlēties vieglāko ceļu uz laimīgo zemi.Es varu vēlēties,bet ne vairs izvēlēties.Izvēle jau sen ir izdarīta,ja tā vispār bija izvēle.Drīzāk likumsakarība.Laikam bijis grūti aprast ar tumsu,jo ieiešana gaismā bija tik pašsaprotama.

Rīga jeb vilciens bez galapunkta. (pirms trīs gadiem. Vai četriem)

...Sekodams pa pēdām tam,ko sauc par dzīvi,agri vai vēlu tu nonāc līdz vietai,pēc kuras viss ir tikai labi izplānota bēgšana.Balti,apsniguši klajumi,apziņā ieaugušas dzimtas saknes un tradīcijas,priekšraksti,mirklīgi brīvības un mīlestības uzplaiksnījumi,kino,cilvēki,pienākumi.Viens solis un,lūk,viss pārvēršas bēgšanā.No kā?To tā uzreiz nemaz nevar pateikt.Pat katra ieelpa ir bēgšana.Gribētos kaut mirklīti neelpot,lai izprastu,no kā tad jābēg.Bet lamatas ir tik viltīgi noslēptas...Neskaties atpakaļ,neskaties acīs,bēdz.Kas to lai zina,kurš brīdis būs dzīve,un kurš-jau beigas.

8.septembris.

To nepilno 3 stundu laikā,ko šodien pavadīju Lielpilsētā,es pilnīgi nejauši satiku divus radošus cilvēkus,kas mēdz man arī dažreiz uzdāvināt pa iedvesmas dzirkstij.Vienu es satiku vienā no trīs autobusiem,kurus šodien izmantoju.Otru-vienā no trīs veikaliem,kuros šodien iegāju.Vai nav iedvesmojoši?:)

Mariannas likums

Vienmēr var atrast to,ko nemeklē.:)

O'Braiena novērojums

ātrākais veids,kā atrast pazaudēto,ir sākt meklēt kaut ko citu.:)