Prieks, kur tu rodies?

Prieks tepat vien ir bijis. Visu laiku. Tikai brīžiem tik nemanāms un sīks, ka esmu aizskatījusies garām. Žēl, ka mēs bieži vien sajūtam tikai to, kas ir liels. To mazo, to mēs palaižam garām.

Šī nedēļa(un arī šis mēnesis, tātad) man  iesākās diezgan dramatiski. Paldies Dievam, bez dramatiskām sekām. Un, lai arī joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu un mazliet bail par nezināmo, tomēr- manī ir prieks. Tāds dziļš un mierīgs, un kluss. Tas no tiem īstajiem priekiem- bez mākslīgiem ierosinātājiem un piedevām.
Es skatos tam acīs, es neskatos garām.
Es ļaujos.

P. S. Nedēļas nogalē sanāca būt pasākumā, kur viena sieviete tā ap 50 ar ļoti lielu degsmi runāja par putniņiem, saulīti, puķītēm un eņģelīšiem.. Man gadu ir uz pusi mazāk, bet es saprotu, ka tāds domu līmenis un to izpausmes veids nepiestāv pat man.
Ceru, ka šodien es esmu normā un formā.


Lai īsti! :)