Kuš-kuš-kuš

Caur laikmetiem māk sasaukties vien stabi.

Es nerunāju. Man ir ļoti labi.

No dzelmes atskan vāji dievpalīgi.

Es nerunāju. Man ir vientulīgi.

Ir bezgalīgi. Smaidi. Zīles kokā.

Kad nerunāju, viss ir manā rokā.

Un tumsai it nemaz nav tāda vara.

Es nerunāju. Mūžība ir gara.

/M. Melgalvs/

Manā ielā rudens sācies

Varbūt citādāk šķita, bet
mana vientulība bij' īsta

varbūt nesaprasts vai pārprasts

Nojausma teica tieši to- nāc vēl un padejo. Tik un tā tas viss ir tik neskaidrs vēl- tā kā sapnis, tā kā pusnomods..Bet es daudz ko darīju pārāk tieši un pārāk asi. Ļāvos straumei, ļāvos pierunāties aizpeldēt kaut kur, nevis palikt tepat pie zemes, pie mājas, pie saknēm. Tagad gribas atgūt un paspēt. Būt un sajust šo laiku, kurš ir tik īpašs kā vēl nekad.
Es vēl neko neesmu nokavējusi.
Es dejošu vēl, vēl un vēl.

šovakar..

šī ir īstā!