No sarunām..

"Es neesmu instruments. Es negribu būt ne arfa, ne čells, ne ērģeles. Es gribu būt vējš. Vējš pie jūras un sasilušas smiltis.. Es gribu būt mirklis, kas piepilda telpu, kam pieder sava noteikta smarža, kas nesadeg ikdienas steigā un nevajadzīgos darbos. Kaķis, kas apsvilinājies pie karstas plīts, met līkumu tai arī, kad tā auksta. Ir jābūt mazliet gudrībai, lai baidīšanās no kļūdām nav vienīgais, ko tās iemāca.. "

Turpinot par slazdiem un personīgajām krīzēm

(lai neatstātu iespaidu, ka esmu iekritusi dziļā depresijā)

"Iedomājies, ka tu godīgi, patiešām no sirds gribi izprast, kas tu esi, no kurienes esi ieradies un kāpēc atrodies šeit.

Iedomājies, ka vēlies neapstāties, pirms to neizzināsi. Vai tu spēj iedomāties, ka varētu to arī neizdibināt? "

Tas, ka esmu šeit, nozīmē, ka man šeit jābūt. Pārejās atbildes atnāks, kad būs pareizais laiks.
Paldies Debesīm! :)

Slazds

Nezinu, vai mani ir iespaidojis svecīšu skaits dzimšanas dienas tortē, vai kas cits, bet mani laikam ir piemeklējusi pāragra pusmūža krīze. Kamēr citi mani vienaudži domā par to, "kāpēc viņš/viņa tā izturas" un "kurā pilsētā gribētu dzīvot", es nododos dziļi eksistenciālām pārdomām. Un, jo vairāk es domāju, jo vairāk apmaldījusies es jūtos. Un, kas pats trakākais, par to nedomāt es arī nevaru. Tā vien liekas, ka viss, kam es pievēršos, vai tā būtu mūzika, grāmatas, filmas vai cilvēki, ir viens liels jautājums, kurš gaida atbildi- Kāda jēga? Kāda jēga manai dzīvei? Un kāda jēga no manis?
Var jau būt, ka visa problēma slēpjas tajā, ka man ir slikts ieradums-es vienkārši par daudz domāju. Man vienmēr vajag zināt iemeslus, cēloņus. Vajag izpētīt visas likumsakarības. Tā teikt- izpētīt 'kas lācītim vēderā'. Un vēl-pilnīgi noteikti-es zinu par daudz. Galvā griežas vismaz 110 psiholoģiskas, reliģiskas un- kādas tik vēl nē- teorijas par 'dzīves lielajiem jautājumiem' . Tik daudz dažādu ceļu, bet neviena īstā. Neviena manējā.

Es šo grāmatu neesmu lasījusi.

" Zināt, reizēm Dievs man atgādina pārprastu milzi cilvēkēdāju ar zelta sirdi, kurš dzīvo aiz sava kalna viens un bez draugiem, kurš baidās un izvairās no visiem, kas dzīvo viņa ēnā, bet kurš nevienam nezinot, veic augstsirdīgus varoņdarbus- teiksim, aizpūš lietus mākoni no kādas princeses ceļa. Taču ļaudis spēj redzēt tikai viņa sliktās īpašības, kad viņš,vilšanās un skumju pārņemts, sabradā pāris pilsētu. Bet, ja ļaudis skatītos nevis uz sliktajām, bet uz labajām īpašībām un iedrošinātu uz tām, un kļūtu par viņa draugu, un lūgtu viņu pārcelties uz dzīvi pilsētā kopā ar viņiem, viņš vairs nebūtu vīlies un skumjš un viņam vispār nebūtu iemesla darīt ļaudīm pāri. Bet, ak nē, viņi to nedarīs. Viņi pat nemēģinās to darīt. Un jūs? "

/Niks Keivs.- Un ēzelis ieraudzīja eņģeli-/

Par cilvēkiem

Gada nogalē domāju par to, kādas bija nodzīvotās dienas, ko es no tām guvu, ko es tām atdevu. Visinteresantākie secinājumi radās, kad sāku domāt par šajā gadā sastaptajiem cilvēkiem. Gandrīz visi no tiem, kas atstājuši vislielāko ietekmi uz manu personību, ir tie nejauši sastaptie. Viņi bijuši tādi kā garāmgājēji, kas ejot savu ceļu, apsēdušies manā dārzā uz soliņa. Pārmijuši ar mani pāris teikumus- citreiz nozīmīgus, citreiz it kā pavisam ikdienišķus- un aizgājuši tālāk. Un tikai tagad es saprotu, ka tā nav bijusi nejaušība, ka tā ir bijusi dāvana.

Un paldies Dievam par tādām sastapšanās reizēm. Paldies, ka mēs katrs esam tik atšķirīgi. Ja mēs visi būtu vienādi, perfekcionisma mērcē marinēti, mums nebūtu, ko dot. Un mēs nevarētu saņemt.

Kādas būs manas šī gada sastapšanās?