trešdiena, janvāris 13

Es šo grāmatu neesmu lasījusi.

" Zināt, reizēm Dievs man atgādina pārprastu milzi cilvēkēdāju ar zelta sirdi, kurš dzīvo aiz sava kalna viens un bez draugiem, kurš baidās un izvairās no visiem, kas dzīvo viņa ēnā, bet kurš nevienam nezinot, veic augstsirdīgus varoņdarbus- teiksim, aizpūš lietus mākoni no kādas princeses ceļa. Taču ļaudis spēj redzēt tikai viņa sliktās īpašības, kad viņš,vilšanās un skumju pārņemts, sabradā pāris pilsētu. Bet, ja ļaudis skatītos nevis uz sliktajām, bet uz labajām īpašībām un iedrošinātu uz tām, un kļūtu par viņa draugu, un lūgtu viņu pārcelties uz dzīvi pilsētā kopā ar viņiem, viņš vairs nebūtu vīlies un skumjš un viņam vispār nebūtu iemesla darīt ļaudīm pāri. Bet, ak nē, viņi to nedarīs. Viņi pat nemēģinās to darīt. Un jūs? "

/Niks Keivs.- Un ēzelis ieraudzīja eņģeli-/

Nav komentāru: