Dublina jeb variācijas (pirms 2 gadiem)

Iespējams, tās ir tikai nejaušības- nokaltusi roze, sauleszaķīši uz sienas, baltie mākoņu vaļi..Iespējams, tā pa reizei notiek ar visiem- kavēšanās atmiņās, ilūziju auklēšana, centieni būt par kaut ko, kas tavos priekšstatos ir labāks par tevi pašu. Iespējams, visam ir jāļauj notikt tāpat vien. Būt brīvam darīt, runāt, būt. Neliegt un nenoliegt. Pieņemt mirkli. Un atvadīties arī tikai uz mirkli.

Piektdienas vakara izklaides:)

Eksistenciāla esence

" un tā. Ja tu zinātu, ka rīt zaudēsi prātu, ko tu šodien prātīgu izdarītu? Šorīt tev nokrita kāja. Nav škrobe, ka vakar neizdejojies līdz spēka izsīkumam? Uz ko gan cilvēki paļaujas, atliekot kaut ko uz rītdienu? Kad cilvēkiem ienāk prātā doma kaut ko kādam pateikt, zināms, ka tam ir tendence urdīt prātu, kamēr sakāmais tiek pārcelts, piemēram, uz rītdienu, parītdienu, tad-uz ko cilvēki paļaujas? Ka rītdiena skaitās pārāk tuvu, lai tas būtu pasaules gals? Ka viņi skaitās vēl par jaunu lai mirtu? Ka rītdiena jau nebūs tā diena, kad kaut kam pazust? Bet kura diena tad būs tā?

Katra diena ir iepriekšējās dienas rītdiena. Un rītdiena jau nešķiet ne ar ko īpaša. Šķiet, viss īpašais, viss, kas rauj pamatu zem kājām un atstāj kā bez rokām, nenotiks rīt, tas ir pārāk īpašs un neikdienišķs, lai rītdiena būtu tā diena, vai ne? Ziniet, cik ātri krīt koks, un cik daudz tas var izšķirt? "

Ja jau agri vai vēlu jāatstāj būs šis laiks un telpa, tad kas ir tas patiesi nozīmīgais, kamēr vēl esmu šeit?

28.oktobris/24.novembris

prom

pirms laiks ir panācis mani

nolobot mani tukšu

prom

pirms sekundes simtdaļas

aukstām rokām velk mani atpakaļ

tikai prom tai pusē

kur laiks tāda migla ir

kurai var izbrist cauri

prom

un ja tā migla ir silta

tad es tur gribēšu palikt

-Prom- un- palikt- sāp vienādi šodien

Dienas un (ne)dienas

Izrādās dienu var padarīt nebijušu

aiz aizvērtiem aizkariem nogulēt nejūtīgu

sākumā mēģinot apturēt asaru straumes

vēlāk vairs necensties izkļūt sausam

ļauties un noslīkt kopā ar dienu

Izrādās dienu var padarīt nebijušu

norakstīt to čatos ar svešiniekiem

vai tuviniekiem kas tikpat sveši

Jebkuru dienu var padarīt neesošu

Tikai skatoties garām spoguļiem

bēgot no dienas pieskāriena

skrienot līdz nogurums ienes naktī

(un nakts jau ir labākās zāles pašam pret sevi)

Izrādās laiku var apstādināt

jānosauc tikai tas vārdā

jāsaka-šī diena ir tukša

es to izrakstu ārā no sevis

tās vietā es ielieku to

kas arī ir tukšums

tikai iesaiņots labāk

*

Kāds Tev dāvā dienu

saņurcītā papīrā ietītu

foun saka-atver

un izkrāso pats

Bet Tu tici

tikai tam ko redzi

Kāds dāvā Tev dienu

Bet Tu pat nepieskaries otai

(un ja nu krāsojot nodreb roka?)

Tu zini-

šī diena nav jādzīvo

pietiek ka nosauc to vārdā

(tikai pasaki-sūrs)

foto-photobucket.com

neierāmējies!

"Laiks ir sagrozīts. Īstais laiks nav mehānisks, sadalīts stundās, kas visas ir vienādas..Īstais laiks ir subjektīvs. To mēs katrs nesam sevī. Katru rītu pulksten septiņos celties augšā, iet gulēt deviņos. Un jūs nekad neuzzināsiet, ka ir tādi brīži, kad jūra apstājas. Jums nekad nebūs nevienas nakts, kas ir tikai jūsu. Es vienmēr esmu ticējis, ka man ir mērķis. Taču patiesībā man nekā nebija. Es kustējos pa tukšu gaiteni, kam nav ne sākuma, ne beigu. Tieši tāpat rūgtus pulverus saber kapsulās, lai tos būtu vieglāk norīt..Bet tagad es zinu, ka man būtu patikusi dzīves īstā garša."

/B.Vians/

foto-photobucket.com

..vēl viena dzīves patiesība..

" Dzīvē, tāpat kā tajā Austrumzemju pasaciņā par ēzeli, tu vari ar to kustoni jāt, vest pavadā vai nest uz muguras-katru reizi atradīsies cilvēki, kas uzskatīs tavu rīcību par nepareizu, izteiks pārmetumus un uzbāzīsies ar padomu "

Līdzība

"Es biju izsalcis, un tu izveidoji humānisma klubu, lai to pārrunātu. Es biju ieslodzīts, bet tu spriedelēji par noziedzības līmeni.Es biju kails, un tu debatēji par mana izskata morālo aspektu."

Mūsdienu realitāte.

Kritika

Es vairs nemāku sarunāties. Nē, ne tā. Sarunāties varbūt es protu, bet uzrakstīt kaut ko bez spārnotām, filozofiskām frāzēm un /vai uzspēlēta dzejiskuma sen vairs ne.

Ar prieku vēroju tos, kas ar apskaužamu vieglumu par vienkāršām lietām spēj arī uzrakstīt vienkārši, bet tā, lai pēcgarša paliek. Man sanāk pat tās šķietami vienkāršās lietas aplikt ar to mītisko smagumu. Kāds teiks, ka tas ir mans stils. Es teikšu, ka tāds stils neko daudz neder.

Vismaz man ne. Ko nu?

Dženetas Vintersones grāmatā 'Smagums' arī Atlants bija pārliecināts, ka pasaules smagums noteikti jātur, citādi pasaule aizies bojā. Bet brīdī, kad viņš uzdrošinājās palaist to vaļā, saprata ne vien to, ka to spēj izdarīt, bet arī to, ka no tā nekāda katastrofa nenotiek. Ka nenotiek pilnīgi nekas. NEKAS.

Vai var būt tā, ka es bez visa tā sava iekšējās pasaules smaguma, tomēr nebūšu mēma?

Viņš to zināja

"Pašvērtības apziņa ir pārliecība, ka mums ir sava vieta un nozīme pasaulē, un ka mūsos guļ iespējamība savu nākšanu un dzīvi attaisnot." /J.Aleksandrs Students/