Eksistenciāla esence

" un tā. Ja tu zinātu, ka rīt zaudēsi prātu, ko tu šodien prātīgu izdarītu? Šorīt tev nokrita kāja. Nav škrobe, ka vakar neizdejojies līdz spēka izsīkumam? Uz ko gan cilvēki paļaujas, atliekot kaut ko uz rītdienu? Kad cilvēkiem ienāk prātā doma kaut ko kādam pateikt, zināms, ka tam ir tendence urdīt prātu, kamēr sakāmais tiek pārcelts, piemēram, uz rītdienu, parītdienu, tad-uz ko cilvēki paļaujas? Ka rītdiena skaitās pārāk tuvu, lai tas būtu pasaules gals? Ka viņi skaitās vēl par jaunu lai mirtu? Ka rītdiena jau nebūs tā diena, kad kaut kam pazust? Bet kura diena tad būs tā?

Katra diena ir iepriekšējās dienas rītdiena. Un rītdiena jau nešķiet ne ar ko īpaša. Šķiet, viss īpašais, viss, kas rauj pamatu zem kājām un atstāj kā bez rokām, nenotiks rīt, tas ir pārāk īpašs un neikdienišķs, lai rītdiena būtu tā diena, vai ne? Ziniet, cik ātri krīt koks, un cik daudz tas var izšķirt? "

Ja jau agri vai vēlu jāatstāj būs šis laiks un telpa, tad kas ir tas patiesi nozīmīgais, kamēr vēl esmu šeit?