Var!

Var taču nebēdāt par to,ka nevar tikt laukā, uz pļavu, izskraidīt mežu basām kājām, iegulties ziedu pļavā un ļaut lai smilga kutina snīpi.
Var uzcept gaļu pie atvērta loga un dungot līdzi senām, atmiņu pilnām dziesmām. Vai domāt par nākotni, kas noteikti būs. Un būs skaista.
Var taču neļaut nozagt šo dienu, padarot to līdzīgu visām citām, vāveres ritenī savažotu, kura sauklis ir "pienākums".
Var taču zināt, ka būs. Un būs skaisti.
Var taču zināt, ka mīl. Un mīl pat ļoti.
Var nebaidītes. Var uzdrīkstēties. Var atļauties atvadīties.
hei,jā. dzīve ir skaista.

varbūt

Varbūt tieši tik tālu, cik līdz bezgalībai /nedomājot neko/es šoreiz lidošu. Mēģinot izvirzīt jaunus principus, kurus paturēt saujās, lai arī tos nepaņem maldīgās iedomas aizirties līdz otram krastam bez airiem, nesaslapinot pirkstus.
Varbūt tieši tā tam ir jābūt. varbūt tieši tā ir jāatnāk šim pavasarim. Nepelnītam. Nepieradinātam. Brīvam. Kā dāvanai, kuru nedrīkst pazaudēt vēlreiz.
Varbūt tieši tik tālu, cik ir līdz bezgalībai /nerēķinot neko/ es šoreiz aizlidošu. Un palikšu. Ja es vispār kaut kur palikšu, tad es palikšu tur. Starp jasmīniem, bitēm, starp margrietiņām.
Varbūt tieši tā ir jāatnāk šim pavasarim. /nedomājot, nerēķinot neko/
Pasakot to, ko neviens negrib dzirdēt.
Mēs mirsim.

19.03.09.

Aprīlis.ne parasts.

Plūdi.
Bet es eju pa trauslu ledu.
Tā šķiet.
Un ko tur padarīt.
iet.

cita realitāte

Ieritinājos Viņam azotē un esmu laimīga šajā pasaulē.
Var tā vienkārši laimīgi būt.
Pat ja nesaprot.
Un nesaprot daudz.
Un grib, lai apstājos- tieši tie (it kā?) tuvie.

Nē, es neviļos.
Ne dzīvē, ne cilvēkos.
Es jau zināju, ka tā būs.

Nebaidieties jūs par mani.
Arī es nebaidos par sevi.

Divi. (viņš)

Jā, iesākumā viņa bija kaitinoša. Ar savu pārspīlēto optimismu un lielo enerģiju. Bet tad es ieraudzīju, cik viegli ir viņu samulsināt, izsist no līdzsvara. Un kāpēc ne, es pieņēmu izaicinājumu.
Man patīk spēlēt, slēpties. Vai es neesmu vientuļš? Nezinu, mani tas netraucē. Vai  kādu citu tas varētu traucēt?
Es viņu satiku otrreiz, lai pateiktu visu un nepateiktu neko. Domāju, man tas izdevās. Viņas raksts tieši tāds arī bija.
Todien es ierados stundu pirms norunātā laika. Uzbraucu trešajā stāvā un nostājos visizdevīgākajā vietā-kur var redzēt visas pirmā stāva ieejas. Un gaidīju. Drīz vien viņa bija klāt. Es nevilcinājos. Notēmēju. Viens klikšķis un viņa bija manās acīs, manos pirkstos, manā fotokamerā. Un viņa to pat nenojauta. Bet mirklis skaists, patiešām. Pēc tam atlika laiks uzbraukt vēl stāvu augstāk un iedzert tēju bārā, uz  kuru, es zināju, viņa nenāks. Viņa bija kafetēriju meitene un domāju, citos plauktos vairījās kāpt.
Tās dienas saruna ar viņu mani mazliet pavēra. Bet domāju, normas robežās.  Man patīk domāt, ka visu kontrolēju. Un kāpēc gan lai tā arī nebūtu.
Bet atvadas bija skaistas. Jautājuma zīme. Un daudzpunkte. Nekas vairāk. Es taču zināju, turpinājums sekos. Vai to zināja arī viņa?
...

Nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad viņa ieraudzīja sevi tai fotogrāfijā.
Tajā brīdī es sajutos ģeniāls. Ticiet, tā ir ļoti laba sajūta.

Divi. (Viņa)

Bija gandrīz neticami, ka viņš piekrita tikties vēlreiz. Likās, ka jau pirmā reizē ar mani viņam bija gana, šķita, ka viņš bija garlaikots. Pieņemu, ka tieši tā tas varēja būt,  jo mēs bijām kā no pilnīgi pretējām paralēlēm- tik nesaprotami viens otram. Un ne vienmēr  nesaprotamais šķiet interesants. Tā nu tas ir.
Tajā dienā lija. Mūsu tikšanās  bija sarunāta piecos pēcpusdienā blakus Kafetērijai, kur tirgo pilsētā gardāko kafiju. To, protams, arī ierosināju es, viņš piekrita,  izklaidīgi paraustīdams plecus, kas nozīmēja, ka viņam pilnīgi vienalga, kurš viņš mani piecieš. Mazliet pēc četriem, pabeigusi tās dienas darbus, ātri sametu mantas lielajā somā un devos lietus pārņemtajās ielās. Lietussarga man, loģiski, nebija. Izlīdzējos ar jakas kapuci, lai nedaudz aizkavētu pilnīgu samirkšanu, kas man izdevās tikai uz īsu brīdi. Labi,ka tikšanās vieta nebija tālu. Jau pēc mirkļa es iekļuvu sausumā. Laika vēl bija gana daudz, lai būtu cerība, ka līdz tam nedaudz apžūšu.
Jo tuvāk nāca norunātais laiks, jo vairāk šķita, ka viņš nemaz neatnāks. Tomēr  es turpināju gaidīt, klaiņojot pa veikaliem un mēģinot aizgaiņāt gan šaubas, gan nelielo uztraukumu.
Tomēr divas minūtes pirms pieciem pie apvāršņa parādījās viņš. Tik pat nesteidzīgs un mierīgs kā toreiz. -Kaut kas viņam tomēr lika atnākt- es vēl nodomāju, kad viņš, pienācis klāt, savā vīrišķīgajā balsī klusi sasveicinājās. Lai nesarunātu ko lieku no sērijas- priecājos, ka atnāci-, es uzreiz ierosināju doties kafetērijā. Tikai, kad apsēdāmies pie galdiņa un sākām šķirstīt dzērienkartes, viņš tā kā starp citu ieminējās, ka kafiju nemaz nedzerot. Uz manu izbrīnīto skatienu viņš atbildēja ar vieglu, tikko manāmu smaidu. Tādu es viņa sejā pamanīju pirmo reizi. Tas lika man gan atviegloti nopūsties, gan būt pārsteigtai par šo tipu vēl vairāk. Tomēr- pārsteigumi turpinājās. Pierunājuši oficianti tomēr atnest mums tēju, mēs uzsākām sarunu par plānoto izstādi. Kad tikām līdz viņa darbam un tam, kur viņš rod iedvesmu, viņš atvērās. Kļuva runīgāks, skaļāks, nenovaldīja smaidu, kad stāstīja kādu komiskāku atgadījumu no savas fotogrāfa ikdienas. Tas man lika justies drošāk. Bet, it kā uzminējis manas domas, viņš cita starpā izmeta, ka nealkstot atklāties. Un es taču nepublicēšot visas šīs blēņas. Tā arī nesapratu, ko domāt.
Kad pienāca laiks atvadīties, es izdomāju paņemt maizītes vakariņām. Iestājos rindā un uzmetu viņam draudzīgu skatienu, domājot, ka viņš tūlīt steigsies prom. Bet tā vietā  viņš apsēdās pie tuvākā brīvā galdiņa un uzsauca- paņem biezpienkūkas! Tās te šausmīgi garšīgas.-
Kad rinda bija izstāvēta, kūkas paņemtas un mans paldies par sarunu izskanējis, viņš noteica- nu ko, tiekamies izstādes atklāšanā!-  Un nesagaidījis atbildi, prom bija.
Četras dienas vēlāk bija izstādes atklāšana, uz kuru es ierados ar zināmām bažām. Iepriekšējā dienā bija publicēts mans raksts par dīvaino fotogrāfu. Un tieši viņa dīvainību dēļ es nezināju tagad, ko domāt. Jāatzīst, es pat  neatceros, kad man būtu bijis tik sarežģīti uzrakstīt kādu rakstu. Nezinu, kāpēc, bet man bija svarīgi, ko viņš domā. Drīz vien sapratu, ka uztraukums ir pilnīgi lieks, jo neviens mani pat neuzrunāja. Fotogrāfs bija aizņemts, tēlodams, ka viņu interesē visas šīs saviesīgās runas, visi pārējie, savukārt, bija pārņemti ar viņa darbu slavināšanu.
Kad visbeidzot bija laiks nesteidzīgi aplūkot fotogrāfijas, mani gaidīja vēl kāds- vislielākais pārsteigums. Tiekot līdz pēdējai fotogrāfijai pašā tālākā zāles stūrī, es noelsos. Tajā bija attēlota lietū samirkusi dāma, kas patvērumu meklē lielveikalā. Zem bildes uzraksts- tiksimies vēl!
Tā dāma biju es.

Mēs dzīvosim

" No ticības taisnais dzīvos" (Rom. 1:17)

 " Mēs dzīvosim. Attaisnoti. Kāds atvieglojošs, atspirdzinošs vārds. Ne tāpēc, ka pietrūktu pierādījumu, ne tāpēc, ka tiesnesis uzpirkts, ne tāpēc, ka esam apmānījuši tiesu. Attaisnoti. Jo Kristus ir nācis mūsu pasaulē, lai ar savu nāvi un augšāmcelšanos pavēstītu- šīs pasaules sistēma, kur katrs saņem, ko pelnījis, kur, viss griežas ap to, kā izskatīties, izpatikt, kā nolūgties,  kā izvairīties, kā krāt labos kredītpunktus, tai pienācis gals. Kristū mēs ieraugām- Dievs ir nācis nevis pazudināt, bet atpestīt; Dievs ir nācis, lai atklātu kur, kāds un par ko ir Viņš. Nevis tiesātāju, paļātāju, labā un ļaunā kalkulētāju pulkā, bet mūsu pusē- grēcinieku, cietēju, izmisušo, bailīgo, noskumušo pusē.. Viņš pats- nevainīgais cietējs, upuris, krustā sistais, vardarbības bezpersoniskajā sistēmā samaltais- rāda mums ceļu ārā. Mums saka- Tev būs dzīvot, celties, turpināt mīlēt, piedot, uzticēties. Tev būs dzīvot tā, kā Es dzīvoju. Kā es izdzīvoju! Spriedums ir pasacīts. Tajā netiek pasludināts sods. Bet apsolījums. No ticības taisnais dzīvos. Tu- attaisnotais, atpestītais-tagad dzīvosi no uzticēšanās Dievam. Tikai tā ir iespējams dzīvot. Viss pārējais ir- mirt. Lēni un nenovēršami. Šajā pasaulē viss ir pa vecam. Avīžu temati nemainīsies. Taču ir atklājusies iespēja dzīvot. Dzīvot, sakot nē savām vainām un grēkiem, bailēm, izmisumam, bezcerībai, bet ar visu savu garu, dvēseli un miesu sakot Jā ticībai. Sakot Jā Kristus spēkam, mīlestībai, cerībai, kas grib lauzties Tevī, kas grib Tevi apmīļot, piepildīt, atvieglināt. Tad Tu dzīvosi. Arī, ja mirsi. Arī, ja..ja un vēlreiz ja. Dzīvosi.