Divi. (viņš)

Jā, iesākumā viņa bija kaitinoša. Ar savu pārspīlēto optimismu un lielo enerģiju. Bet tad es ieraudzīju, cik viegli ir viņu samulsināt, izsist no līdzsvara. Un kāpēc ne, es pieņēmu izaicinājumu.
Man patīk spēlēt, slēpties. Vai es neesmu vientuļš? Nezinu, mani tas netraucē. Vai  kādu citu tas varētu traucēt?
Es viņu satiku otrreiz, lai pateiktu visu un nepateiktu neko. Domāju, man tas izdevās. Viņas raksts tieši tāds arī bija.
Todien es ierados stundu pirms norunātā laika. Uzbraucu trešajā stāvā un nostājos visizdevīgākajā vietā-kur var redzēt visas pirmā stāva ieejas. Un gaidīju. Drīz vien viņa bija klāt. Es nevilcinājos. Notēmēju. Viens klikšķis un viņa bija manās acīs, manos pirkstos, manā fotokamerā. Un viņa to pat nenojauta. Bet mirklis skaists, patiešām. Pēc tam atlika laiks uzbraukt vēl stāvu augstāk un iedzert tēju bārā, uz  kuru, es zināju, viņa nenāks. Viņa bija kafetēriju meitene un domāju, citos plauktos vairījās kāpt.
Tās dienas saruna ar viņu mani mazliet pavēra. Bet domāju, normas robežās.  Man patīk domāt, ka visu kontrolēju. Un kāpēc gan lai tā arī nebūtu.
Bet atvadas bija skaistas. Jautājuma zīme. Un daudzpunkte. Nekas vairāk. Es taču zināju, turpinājums sekos. Vai to zināja arī viņa?
...

Nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad viņa ieraudzīja sevi tai fotogrāfijā.
Tajā brīdī es sajutos ģeniāls. Ticiet, tā ir ļoti laba sajūta.