Visi šīs dienas stāsti

***

Šeit augšā,sestajā stāvā,logi tik lieli un plaši..,var redzēt tik tālu-baznīcu torņu smailes,sīkas dūmu tērcītes,kas paceļas no māju skursteņiem,satelīta šķīvjus,daudzstāvu autostāvvietu un strādniekus,ložņājam pa jumtu.

nezinu,tas varbūt no spilgtās gaismas,kas žilbina,varbūt no kā cita,bet vienubrīd man tik ļoti sareibst galva,ka šķiet,es šodien prom netikšu,palikšu tepat uz grīdas-starp grāmatām.

***

Un grāmatas mani iedvesmo,tas ir kā noķert kādu skatienu,kurš,klusējot,pasaka tik daudz.Lasot es mācos vairāk mīlēt/pieņemt/saprast cilvēkus.

Grāmatā,kuru ilgi meklēju,līdz beidzot atradu(gaidīšana arī grāmatai piešķir pievienoto vērtību),ielikta aprakstīta lapiņa.Vienā pusē stāsts,kuru es labprāt pastāstītu,otrā-tāds,kuru gribētos noklusēt.Vai varbūt sajaukt toņus un pustoņus,radot stāstu,kas vairs nav mans.Stāstu,kas dzīvo pats savu dzīvi.

***

Manī pašā dzīvo vismaz simts stāstu-stāstāmie un noklusējamie,apzinātie un neapzinātie,izdomātie un patiesie..Tādi,kurus radu es,un tādi,kas rada mani.Un katrs stāsts,es ticu,iezīmē manī savus vaibstus un padara mani par viļņojošu jūru ar paisumiem un bēgumiem,ar zemūdens akmeņiem,ar pērlēm..

***

Man patīk staigāt tumsā un arī braukt tumsā man patīk.Apkārt gaismiņas,skan mūzika un ir tik laba un mierīga sajūta.Un šovakar vēl mani uzlūkoja lielais un apaļais mēness.

Esmu droša,ka arī viņam ir savs stāsts.Un tas sastāv no vieniem vienīgiem noslēpumiem.Mēness ir pārāk neatkarīgs un atturīgs,lai savu stāstu uzticētu vēl kādam.Šķiet,ka tas būtu ļoti vientuļš stāsts.

***

Šī diena bija skaista.

Pēdejā gaisma

Aplis noslēdzies. Saki,vai ir grūti neskatīties atpakaļ?

zzzzz

Uzraksti man stāstu

tādu -ar laimīgām beigām

jo katras beigas ir tikai

sākums cits

un katrs sākums tuvāk ved beigām

tāds kā apburtais loks

bet nē

tu mani apbur

ārpus tā visa

ārpus

stāsta

ar sākumu

vidu

un beigām

Lai mēs varētu lidot

'Kādu dienu kokonā parādījās maza spraudziņa.Kāds vīrs sēdēja un vairākas stundas skatījās uz taurenīti,kā viņš cīnās,lai dabūtu savu ķermenīti cauri mazajam atvērumam.Pēkšņi izskatījās,ka taurenītis vairs nespēj izlauzties.Šķita,ka tas ir ticis tik tālu,cik spēja un ka tālāk vairs nevar tikt.Vīrs nolēma palīdzēt taurenītim.Viņš paņēma šķēres un atvēra kokonu.Taurenis viegli tika ārā.Taču tam bija nīkulīgs ķermenis un krunkaini spārni.Vīrs turpināja skatīties,jo viņš gaidīja,ka jebkurā brīdī spārni atvērsies un palielināsies,lai arī taurenīša ķermenis kļūtu stingrs.Nekas no tā nenotika!Patiesībā taurenītis turpināja visu savu dzīvi rāpot ar sanīkušu ķermeni un čokurainiem spārniem.Taurenis tā arī nesāka lidot.Tas,ko vīrs savā laipnībā un labās gribas vadīts nesaprata,bija,ka ierobežojošais kokons un cīņa,lai izkļūtu cauri šai mazajai spraudziņai,ir veids,kādā Dievs ievada šķidrumu taureņa spārnos,lai tas būtu gatavs lidojumam,tiklīdz kā ieguvis brīvību no kokona.'

Dažkārt cīņas ir tieši tas,kas mums vajadzīgs mūsu dzīvē.

Ja Dievs ļautu mums iziet cauri dzīvei bez jebkādiem šķēršļiem,

tas sakropļotu mūs.Mēs nekļūtu tik stipri,kā varētu būt bijuši.

Un nekad nespētu lidot.

Rīgas pieturzīmes.

Kāda vecumveca patiesība vēsta,ka dažreiz mums kaut kas jāzaudē,lai to novērtētu.Lai to ieraudzītu citā gaismā.Arī es,meitene,kura vēl nesen sevi dēvēja par rīdzinieci,bet pēdejos 7 mēnešus(vai tiešām tik daudz?)pavadījusi ‘dzimtenē’,mirklīgu atgriešanos lielpilsētas džungļos svin kā svētkus. Pēkšņi tās lietas,kas vēl nesen šķita ikdienišķas ,kļuvušas par iedvesmas un prieka avotu.Pie tam-tik spēcīgu,ka pilsētas labumu baudīšanu netraucēja ne miega bads,ne nogurums,ne smagā soma,ne sīkais lietus,pat ne salūzušais lietussargs.Kas to būtu domājis,ka tik ļoti var noilgoties pēc burzmas,pēc lielveikaliem,pēc samta krēsla grāmatbodē un pēc mājokļa,kurā esi ‘tikai ciemiņš’un vienīgais,kas patiešām Tev pieder,ir Tava pārpildītā soma. Kad rīta agrumā iekāpu pustukšajā autobusā,bija vēl tumšs.Skanēja ‘Goodbye my lover’ un es sajutos kā filmas varone,kas,pakļaujoties briesmīgajam liktenim,atstāj savu mīlestību.Pa ceļam gadījās vēl pāris ‘līdzdziedāmās dziesmiņas’,līdz ar to tuvāk sēdošie pasažieri varēja pārliecināties,ka es šo to saprotu arī no latviešu estrādes. Bet Rīga mani sagaidīja ar saulīti un siltām,ļoti garšīgām kanēļmaizītēm.Un uz pagātnes pieredzi balstītu jautājumu par to,vai es atkal būšu jaunākais students savā kursā.(lai gan studentu vecums visklasiskajā izpratnē man jau aiz muguras)Atbilde uz šo jautājumu radās,līdz ko iegāju izglītības iestādes teritorijā.Un tā ir-viss kārtībā! Ak jā-un vēl man patika,ka pauzēs starp lekcijām varēja cienāties ar kafiju,tēju un konfektēm.Lūk,vēl viena mazas skolas priekšrocība:) Sestdienas rīts sākās ar trīsreizēju modinātāja pārlikšanu un loģiski-steigu pēc tam. Desmit minūtes pēc tam,kad biju veiksmīgi aiztaisījusi savu pārbāzto somu(nu,kas man lika vakarā pirkt 2 litrus minerālūdens,ja izdzert varu tikai vienu?)un ātrā solī aizgājusi līdz pieturai,jo ‘autobusu es pilnīgi noteikti nedrīkstu nokavēt’,es sapratu,ka mans autobuss nāks vēl pēc desmit minūtēm,jo vakarā biju izpētījusi tikai darba dienu sarakstu.Kaut kā nebija ienācis prātā,ka sestdiena pieskaitāma pie brīvdienām.Lai nu kā-galapunktā es nonācu tieši laikā.Pa ceļam priecājoties par to,ka es diezgan labi orientējos šajā lielpilsētā un zinu,kur mani aizvedīs konkrētais transporta līdzeklis,un kurā pieturā izdevīgāk kāpt ārā-tā ietaupot laiku un nervus.(Pirms gadiem četriem personīgajam šoferim es pat nemācēju īsti parādīt ceļu uz savām mājām.Par laimi viņš bija pacietīgs un pieklājīgs,un to nekādā ziņā neizmantoja savā labā.) Pie dienas priekiem noteikti varu vēl pieskaitīt divus aristokrātiskus gulbjus dīķī,ar kuriem,laika trūkuma dēļ,nesanāca aprunāties(jā,jā-esmu runājusi arī ar kaijām.Un viņas ar mani.Bet tas jau atkal ir cits stāsts);garšīgas pusdienas,kuru likteni es lēmu,sēžot uz dīvaina izskata krēsla un runājot par visādām svarīgām lietām(šoreiz ar cilvēkiem);un to,ka lekcijas beidzās pusotru stundu ātrāk. Un vakarā,mājās braucot,es domāju par to dīvaino,zīmīgo sapni,kuru redzēju naktī.Jā,un dzirdēju,kā japāņu valodā ir ‘es Tevi mīlu no visas sirds’ un ‘Tu esi idiots'.Bet neprasiet man to.Tas jau ir aizmirsts.

**Viss,es un mana sirds.Deg.**

** Viss ir saplūdis kopā.Viss.Šis rudens,rāmie vakari,lietus,krāsainās lapas,rūgtā kafija vējainos septembra rītos,mana elpa,es pati,šie pirksti,kas raksta kārtējo vēstuli Tev. Debesis ir pelēkas,šodien.Vējš dzenā mākoņus,sapūš tos gaišajā pamalē.Un es pat vairs nezinu,kas ir šis savādais gaišums,kas ir šis vārdos nepasacītais,tikko nojaušamais.. Kāds man lūdz palikt,bet es..gribu aizlaisties,kā putni bēg uz siltajām zemēm,kad tiem kļūst par aukstu..Vai man ir auksti?Es jautāju sev,nav jau neviena cita,kas man varētu to pajautāt..Vai man ir auksti? Nē,man nav auksti.Varbūt pat pārāk karsti,varbūt pat pārāk smacīgi..Jo es vienmēr vēlējos atdalīt sevi no tā,kas esmu savās iedomās.Es gribēju noliegt visu,visu,kas sirdī sakrājies un rāmi,smeldzīgi sūrst..un nedod miera.Nekad. Bet tagad,šajās dienās,šajā rudenī,es sāku domāt,ka to nemaz nevar nodalīt no manis pašas,nevar izbeigt,nevar ierāmēt,nevar pakļaut loģikas likumiem. Mana sirds ir sadalīta divās daļās.Tā bija,šķiet, sadalīta jau tad,kad es pati vēl nebiju dzimusi.Tas jau bija nolemts pirms manis,pirms es iemācījos runāt,apzināties sevi elpojam..mana sirds vienmēr ir bijusi piederīga kaut kam,kas ir ārpus manas saprāta robežas.Ārpus šī rudens.

Atradu.

Klusums kuru Tu zīmē

velkot iedomu apļus virs manas galvas

manās atmiņās palicis gaišs

Tavas rokas kas zīlē nākotni

satverot pagātni

elpojot tagadni

lēni nolaižas kā ielūzuši spārni nelidot vairs

Tu gaidi ko rītdiena nesīs

lai arī šī diena ir gara

klusums virs manas galvas

jau kuro stundu zvana

/maijs 09'/