**Viss,es un mana sirds.Deg.**

** Viss ir saplūdis kopā.Viss.Šis rudens,rāmie vakari,lietus,krāsainās lapas,rūgtā kafija vējainos septembra rītos,mana elpa,es pati,šie pirksti,kas raksta kārtējo vēstuli Tev. Debesis ir pelēkas,šodien.Vējš dzenā mākoņus,sapūš tos gaišajā pamalē.Un es pat vairs nezinu,kas ir šis savādais gaišums,kas ir šis vārdos nepasacītais,tikko nojaušamais.. Kāds man lūdz palikt,bet es..gribu aizlaisties,kā putni bēg uz siltajām zemēm,kad tiem kļūst par aukstu..Vai man ir auksti?Es jautāju sev,nav jau neviena cita,kas man varētu to pajautāt..Vai man ir auksti? Nē,man nav auksti.Varbūt pat pārāk karsti,varbūt pat pārāk smacīgi..Jo es vienmēr vēlējos atdalīt sevi no tā,kas esmu savās iedomās.Es gribēju noliegt visu,visu,kas sirdī sakrājies un rāmi,smeldzīgi sūrst..un nedod miera.Nekad. Bet tagad,šajās dienās,šajā rudenī,es sāku domāt,ka to nemaz nevar nodalīt no manis pašas,nevar izbeigt,nevar ierāmēt,nevar pakļaut loģikas likumiem. Mana sirds ir sadalīta divās daļās.Tā bija,šķiet, sadalīta jau tad,kad es pati vēl nebiju dzimusi.Tas jau bija nolemts pirms manis,pirms es iemācījos runāt,apzināties sevi elpojam..mana sirds vienmēr ir bijusi piederīga kaut kam,kas ir ārpus manas saprāta robežas.Ārpus šī rudens.