Rīgas pieturzīmes.

Kāda vecumveca patiesība vēsta,ka dažreiz mums kaut kas jāzaudē,lai to novērtētu.Lai to ieraudzītu citā gaismā.Arī es,meitene,kura vēl nesen sevi dēvēja par rīdzinieci,bet pēdejos 7 mēnešus(vai tiešām tik daudz?)pavadījusi ‘dzimtenē’,mirklīgu atgriešanos lielpilsētas džungļos svin kā svētkus. Pēkšņi tās lietas,kas vēl nesen šķita ikdienišķas ,kļuvušas par iedvesmas un prieka avotu.Pie tam-tik spēcīgu,ka pilsētas labumu baudīšanu netraucēja ne miega bads,ne nogurums,ne smagā soma,ne sīkais lietus,pat ne salūzušais lietussargs.Kas to būtu domājis,ka tik ļoti var noilgoties pēc burzmas,pēc lielveikaliem,pēc samta krēsla grāmatbodē un pēc mājokļa,kurā esi ‘tikai ciemiņš’un vienīgais,kas patiešām Tev pieder,ir Tava pārpildītā soma. Kad rīta agrumā iekāpu pustukšajā autobusā,bija vēl tumšs.Skanēja ‘Goodbye my lover’ un es sajutos kā filmas varone,kas,pakļaujoties briesmīgajam liktenim,atstāj savu mīlestību.Pa ceļam gadījās vēl pāris ‘līdzdziedāmās dziesmiņas’,līdz ar to tuvāk sēdošie pasažieri varēja pārliecināties,ka es šo to saprotu arī no latviešu estrādes. Bet Rīga mani sagaidīja ar saulīti un siltām,ļoti garšīgām kanēļmaizītēm.Un uz pagātnes pieredzi balstītu jautājumu par to,vai es atkal būšu jaunākais students savā kursā.(lai gan studentu vecums visklasiskajā izpratnē man jau aiz muguras)Atbilde uz šo jautājumu radās,līdz ko iegāju izglītības iestādes teritorijā.Un tā ir-viss kārtībā! Ak jā-un vēl man patika,ka pauzēs starp lekcijām varēja cienāties ar kafiju,tēju un konfektēm.Lūk,vēl viena mazas skolas priekšrocība:) Sestdienas rīts sākās ar trīsreizēju modinātāja pārlikšanu un loģiski-steigu pēc tam. Desmit minūtes pēc tam,kad biju veiksmīgi aiztaisījusi savu pārbāzto somu(nu,kas man lika vakarā pirkt 2 litrus minerālūdens,ja izdzert varu tikai vienu?)un ātrā solī aizgājusi līdz pieturai,jo ‘autobusu es pilnīgi noteikti nedrīkstu nokavēt’,es sapratu,ka mans autobuss nāks vēl pēc desmit minūtēm,jo vakarā biju izpētījusi tikai darba dienu sarakstu.Kaut kā nebija ienācis prātā,ka sestdiena pieskaitāma pie brīvdienām.Lai nu kā-galapunktā es nonācu tieši laikā.Pa ceļam priecājoties par to,ka es diezgan labi orientējos šajā lielpilsētā un zinu,kur mani aizvedīs konkrētais transporta līdzeklis,un kurā pieturā izdevīgāk kāpt ārā-tā ietaupot laiku un nervus.(Pirms gadiem četriem personīgajam šoferim es pat nemācēju īsti parādīt ceļu uz savām mājām.Par laimi viņš bija pacietīgs un pieklājīgs,un to nekādā ziņā neizmantoja savā labā.) Pie dienas priekiem noteikti varu vēl pieskaitīt divus aristokrātiskus gulbjus dīķī,ar kuriem,laika trūkuma dēļ,nesanāca aprunāties(jā,jā-esmu runājusi arī ar kaijām.Un viņas ar mani.Bet tas jau atkal ir cits stāsts);garšīgas pusdienas,kuru likteni es lēmu,sēžot uz dīvaina izskata krēsla un runājot par visādām svarīgām lietām(šoreiz ar cilvēkiem);un to,ka lekcijas beidzās pusotru stundu ātrāk. Un vakarā,mājās braucot,es domāju par to dīvaino,zīmīgo sapni,kuru redzēju naktī.Jā,un dzirdēju,kā japāņu valodā ir ‘es Tevi mīlu no visas sirds’ un ‘Tu esi idiots'.Bet neprasiet man to.Tas jau ir aizmirsts.