Viss citādi mazliet.

Mans miers jau sen ir cits.

Un nav vairs vientuļu domu.

Arī pulkstenis tikšķ citādi.

 Nu es mīlu vairāk.

Un nu es gaidu.

Jauno.

Un to, kas atnāks un būs.

Kāpēc Tu neraksti?

Nav vārdam vietas.
Viss ir pilns.
Ar saulēm debesis,
ar pīšļiem zeme.
Ar lapām koki.
Un ar mīlestību sirds
tāpat ir pilna tiem,
ko nemīl.
Viss ir tik pilns,
ar strāvām gaiss,
ar sāpēm, smiekliem,
nopūtām un trīsām.
Ar skatiem slepeniem un īsiem.
Viss ir tik pārpilns,
pāri plūstošs.
Un zelta vadzis pušu lūztošs.

 Nav vārdam vietas.
Tā tas ir.

/M. Zālīte/