Ziemassvētki ir visu gadu!

Ir tik pierasts Ziemassvētkos vēlēties kādu iepriecināt. Ir tik pierasts pie tām kampaņveida labdarības akcijām, kurās mēs atceramies, ka pasaule negriežas tikai ap mums. Tās visas ir labas un svētīgas lietas, tomēr vēlos aicināt ieraudzīt līdzcilvēku vajadzības ne tikai reizi gadā un ne tikai kādas īpašas akcijas ietvaros. 

Katru dienu mums līdzās ir cilvēki, kas nezina, ko rītdien dos ēst saviem bērniem. Katru dienu tepat ir cilvēki, kas ar šausmām gaida kārtējo apkures rēķinu. Katru dienu mums līdzās ir cilvēki, kuriem nav iespējas nomazgāties. Vai mēs viņus redzam? Mums jāredz, jo liela daļa no viņiem skaļi nerunā. Katram savi iemesli, sava situācija. Nosodīt ir viegli- iedziļināties grūtāk. Grūti ir nolaisties no sava egoisma augstumiem un ieraudzīt. Bet, kad tas ir noticis, mēs atklājam brīnumus- to, ka mēs katrs varam būt kādam par celšanu; to, ka mēs paši no tā kļūstam laimīgāki un bagātāki. Un nesaki- man nav iespēju. Iespējas ir vienmēr. Bieži nevajag neko daudz- pietiek būt blakus. Parādīt mīlestību. Uzmundrināt. Un nesaki, ka Tu nespēj. Tu spēj, ja vien patiesi to vēlies. 

Tāpat, nav jābūt iekļautam miljonāru sarakstā, lai spētu palīdzēt materiāli. Ar drēbēm, no kurām bērni izauguši vai tām, kas pašam apnikušas; ar sadzīvē noderīgām lietām, kas nav vajadzīgas,bet kādu vēl varētu iepriecināt. Un ir arī dažādas organizācijas, ar kuru palīdzību aizsniegt šos grūtībās nonākušos cilvēkus. 

Lai arī nevēlējos šoreiz izcelt kādu konkrētu kalpošanu, tomēr piebildīšu, ka vairākās vietās Latvijā ( Rīgā, Saldū,Valmierā, Gaigalavas pagastā, Durbē, Olainē, Liepājā) ir cilvēki, kas pieņem ziedotās mantas un dod tās tālāk tiem, kam tās nepieciešamas.

Es ticu, ka kopā mēs varam mūsu sabiedrību padarīt stiprāku un bagātāku. Un Tu? 

P.S. Ja ir vēlme uzzināt kaut ko vairāk par konkrētākām iespējām palīdzēt, lūdzu, rakstiet privāti! 

Liene

(taurencc@inbox.lv)

Skaidrība vai uzticība?

Kad John Kavanaugh, slavens ētikas speciālists, devās Kalkutu (Indijā), Viņš vēlējās atrast māti Terēzi…un vēl. Viņš turp devas uz 3 mēnešiem, lai strādātu “mirstošo mājā”, un lai saprastu, kas ir tas labākais veids kā pavadīt visu savu atlikušo dzīvi.
Kad viņš satika Māti Terēzi, viņš prasīja, lai viņa aizlūdz par viņu.
“Par ko tuvēlies, lai es lūdzu?” viņa jautāja.
Tad viņš izteica lūgumu, ko bija nesis vairākus tūkstošus jūdžu: “Skaidrība. Lūdz, lai man būtu skaidrība.”
“Nē,”Māte Terēze atbildēja, “to es nedarīšu.”
“Kāpēc?”, viņš jautāja.
Viņa atbildēja: “Skaidrība ir pēdēja lieta, pie kuras tu pieķeries un tā ir jāpalaiž vaļā”
Kad Džons pateica, ka viņam vienmēr ir šķitis, ka viņai ir skaidrība, tieši tā skaidrība kuru viņš meklēja, Māte Terēza iesmējās un teica: “Man nekad nav bijusi skaidrība, bet tas, kas man vienmēr ir bijis, ir uzticība. Tāpēc es lūgšu Dievam pēc uzticības”

deviņas ļoti ekstrēmas stundas

Bija februāris. Laiks kārtīgai ziemai atbilstošs- termometra stabiņš noslīdējis līdz desmit grādiem mīnusā, sniega tik daudz, ka brīžiem šķita, ka kāds Laimes lāča apciemojums lieti noderētu, un bonusā visam neliels putenis.

Bija trīs draugi. Viens- galējs ekstrēmists, otrs- iemīlējies , trešais- vienkārši nezināja, uz ko parakstās.

Bija agrs sestdienas rīts, pilnas mugursomas ar šokolādēm un limonādēm enerģijas papildināšanai, daudz lieku zeķu pāru kāju sausumam un siltumam un liela apņēmība paveikt varoņdarbu. Tiesa, tad mēs vēl nezinājām, cik patiesībā tas būs grūti.

Mūsu apņēmība uz mirkli sašķobījās jau tad, kad nokļuvām uz dzelzceļa sliedēm. Sniegs uz tām bija tik daudz,ka uzreiz sapratām- šī nebūs nekāda laiskā pastaiga pa parku. Bet tā kā neviens no mums radušās šaubas tajā brīdī neuzdrošinājās izteikt skaļi, mēs viens pēc otra iebridām lielajā sniega kupenā. Piedzīvojumu pilnais pārgājiens Valmiera-Cēsis varēja sākties.

Neilgi pēc tam vilciena izskatā nāca mūsu pirmais pārbaudījums. Viens pēc otra mēs lecām nost no sliedēm- tieši iekšā milzīgajās sniega kupenās. Tā stāvot un smejoties mēs sagaidījām, kad vilciens aiztraucās mums garām un atkal līdām ārā uz sliedēm, lai turpinātu iesākto ceļu.

Tā, brīžiem smejoties, brīžiem viens otru uzmundrinot, mēs nokļuvām līdz Cēsu autoostai, lai pēc dažām minūtēm jau sēdētu siltā autobusā, dotos mājup un brīnītos, vai tiešām šie trīsdesmit kilometri prasīja no mums deviņu stundu gājienu. Bet kā jau tas mēdz būt, drīz vien viens otram jautājām- ejam vēl?!

dienas mūzika! :)

come away!