Bija februāris. Laiks kārtīgai ziemai
atbilstošs- termometra stabiņš noslīdējis līdz desmit grādiem mīnusā, sniega
tik daudz, ka brīžiem šķita, ka kāds Laimes lāča apciemojums lieti noderētu, un
bonusā visam neliels putenis.
Bija trīs draugi. Viens- galējs
ekstrēmists, otrs- iemīlējies , trešais- vienkārši nezināja, uz ko parakstās.
Bija agrs sestdienas rīts, pilnas
mugursomas ar šokolādēm un limonādēm enerģijas papildināšanai, daudz lieku zeķu
pāru kāju sausumam un siltumam un liela apņēmība paveikt varoņdarbu. Tiesa, tad
mēs vēl nezinājām, cik patiesībā tas būs grūti.
Mūsu apņēmība uz mirkli sašķobījās
jau tad, kad nokļuvām uz dzelzceļa sliedēm. Sniegs uz tām bija tik daudz,ka uzreiz
sapratām- šī nebūs nekāda laiskā pastaiga pa parku. Bet tā kā neviens no mums
radušās šaubas tajā brīdī neuzdrošinājās izteikt skaļi, mēs viens pēc otra
iebridām lielajā sniega kupenā. Piedzīvojumu pilnais pārgājiens Valmiera-Cēsis
varēja sākties.
Neilgi pēc tam vilciena izskatā nāca
mūsu pirmais pārbaudījums. Viens pēc otra mēs lecām nost no sliedēm- tieši
iekšā milzīgajās sniega kupenās. Tā stāvot un smejoties mēs sagaidījām, kad
vilciens aiztraucās mums garām un atkal līdām ārā uz sliedēm, lai turpinātu
iesākto ceļu.
Tā, brīžiem smejoties, brīžiem viens
otru uzmundrinot, mēs nokļuvām līdz Cēsu autoostai, lai pēc dažām minūtēm jau
sēdētu siltā autobusā, dotos mājup un brīnītos, vai tiešām šie trīsdesmit
kilometri prasīja no mums deviņu stundu gājienu. Bet kā jau tas mēdz būt, drīz
vien viens otram jautājām- ejam vēl?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru