Divi. (Viņa)

Bija gandrīz neticami, ka viņš piekrita tikties vēlreiz. Likās, ka jau pirmā reizē ar mani viņam bija gana, šķita, ka viņš bija garlaikots. Pieņemu, ka tieši tā tas varēja būt,  jo mēs bijām kā no pilnīgi pretējām paralēlēm- tik nesaprotami viens otram. Un ne vienmēr  nesaprotamais šķiet interesants. Tā nu tas ir.
Tajā dienā lija. Mūsu tikšanās  bija sarunāta piecos pēcpusdienā blakus Kafetērijai, kur tirgo pilsētā gardāko kafiju. To, protams, arī ierosināju es, viņš piekrita,  izklaidīgi paraustīdams plecus, kas nozīmēja, ka viņam pilnīgi vienalga, kurš viņš mani piecieš. Mazliet pēc četriem, pabeigusi tās dienas darbus, ātri sametu mantas lielajā somā un devos lietus pārņemtajās ielās. Lietussarga man, loģiski, nebija. Izlīdzējos ar jakas kapuci, lai nedaudz aizkavētu pilnīgu samirkšanu, kas man izdevās tikai uz īsu brīdi. Labi,ka tikšanās vieta nebija tālu. Jau pēc mirkļa es iekļuvu sausumā. Laika vēl bija gana daudz, lai būtu cerība, ka līdz tam nedaudz apžūšu.
Jo tuvāk nāca norunātais laiks, jo vairāk šķita, ka viņš nemaz neatnāks. Tomēr  es turpināju gaidīt, klaiņojot pa veikaliem un mēģinot aizgaiņāt gan šaubas, gan nelielo uztraukumu.
Tomēr divas minūtes pirms pieciem pie apvāršņa parādījās viņš. Tik pat nesteidzīgs un mierīgs kā toreiz. -Kaut kas viņam tomēr lika atnākt- es vēl nodomāju, kad viņš, pienācis klāt, savā vīrišķīgajā balsī klusi sasveicinājās. Lai nesarunātu ko lieku no sērijas- priecājos, ka atnāci-, es uzreiz ierosināju doties kafetērijā. Tikai, kad apsēdāmies pie galdiņa un sākām šķirstīt dzērienkartes, viņš tā kā starp citu ieminējās, ka kafiju nemaz nedzerot. Uz manu izbrīnīto skatienu viņš atbildēja ar vieglu, tikko manāmu smaidu. Tādu es viņa sejā pamanīju pirmo reizi. Tas lika man gan atviegloti nopūsties, gan būt pārsteigtai par šo tipu vēl vairāk. Tomēr- pārsteigumi turpinājās. Pierunājuši oficianti tomēr atnest mums tēju, mēs uzsākām sarunu par plānoto izstādi. Kad tikām līdz viņa darbam un tam, kur viņš rod iedvesmu, viņš atvērās. Kļuva runīgāks, skaļāks, nenovaldīja smaidu, kad stāstīja kādu komiskāku atgadījumu no savas fotogrāfa ikdienas. Tas man lika justies drošāk. Bet, it kā uzminējis manas domas, viņš cita starpā izmeta, ka nealkstot atklāties. Un es taču nepublicēšot visas šīs blēņas. Tā arī nesapratu, ko domāt.
Kad pienāca laiks atvadīties, es izdomāju paņemt maizītes vakariņām. Iestājos rindā un uzmetu viņam draudzīgu skatienu, domājot, ka viņš tūlīt steigsies prom. Bet tā vietā  viņš apsēdās pie tuvākā brīvā galdiņa un uzsauca- paņem biezpienkūkas! Tās te šausmīgi garšīgas.-
Kad rinda bija izstāvēta, kūkas paņemtas un mans paldies par sarunu izskanējis, viņš noteica- nu ko, tiekamies izstādes atklāšanā!-  Un nesagaidījis atbildi, prom bija.
Četras dienas vēlāk bija izstādes atklāšana, uz kuru es ierados ar zināmām bažām. Iepriekšējā dienā bija publicēts mans raksts par dīvaino fotogrāfu. Un tieši viņa dīvainību dēļ es nezināju tagad, ko domāt. Jāatzīst, es pat  neatceros, kad man būtu bijis tik sarežģīti uzrakstīt kādu rakstu. Nezinu, kāpēc, bet man bija svarīgi, ko viņš domā. Drīz vien sapratu, ka uztraukums ir pilnīgi lieks, jo neviens mani pat neuzrunāja. Fotogrāfs bija aizņemts, tēlodams, ka viņu interesē visas šīs saviesīgās runas, visi pārējie, savukārt, bija pārņemti ar viņa darbu slavināšanu.
Kad visbeidzot bija laiks nesteidzīgi aplūkot fotogrāfijas, mani gaidīja vēl kāds- vislielākais pārsteigums. Tiekot līdz pēdējai fotogrāfijai pašā tālākā zāles stūrī, es noelsos. Tajā bija attēlota lietū samirkusi dāma, kas patvērumu meklē lielveikalā. Zem bildes uzraksts- tiksimies vēl!
Tā dāma biju es.