Es vairs nemāku sarunāties. Nē, ne tā. Sarunāties varbūt es protu, bet uzrakstīt kaut ko bez spārnotām, filozofiskām frāzēm un /vai uzspēlēta dzejiskuma sen vairs ne.
Ar prieku vēroju tos, kas ar apskaužamu vieglumu par vienkāršām lietām spēj arī uzrakstīt vienkārši, bet tā, lai pēcgarša paliek. Man sanāk pat tās šķietami vienkāršās lietas aplikt ar to mītisko smagumu. Kāds teiks, ka tas ir mans stils. Es teikšu, ka tāds stils neko daudz neder.
Vismaz man ne. Ko nu?
Dženetas Vintersones grāmatā 'Smagums' arī Atlants bija pārliecināts, ka pasaules smagums noteikti jātur, citādi pasaule aizies bojā. Bet brīdī, kad viņš uzdrošinājās palaist to vaļā, saprata ne vien to, ka to spēj izdarīt, bet arī to, ka no tā nekāda katastrofa nenotiek. Ka nenotiek pilnīgi nekas. NEKAS.
Vai var būt tā, ka es bez visa tā sava iekšējās pasaules smaguma, tomēr nebūšu mēma?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru