Maijiņš-Paijiņš

esmu uzkrājusi simtseptiņdesmitdeviņas kripatas iedvesmas, tagad sēžu un domāju, kur to visu lai lieku. Jums kādam nevajag?
Varbūt jāieliek kādā seifā, jānoglabā drošā vietā, tā lai  uzreiz nevar atrast( uz to man ir talants, ticiet)..Jo zinu, ka kādā brīdī noderēs. Varbūt jau labi drīz.
Un vispār- neprasiet, kā man iet. Es tieši tagad par to domāju- kā man iet tālāk. Un nesmejaties nemaz, zinu jau, ka esmu šādi izrunājusies jau no laika gala un katrs cilvēks, kurš ir ielaidies ar mani kādā garākā sarunā, tādus tekstus no manis ir dzirdējis vismaz vienu reizi. Man nav ar ko lepoties.

Bet patiesībā ne par to es gribēju rakstīt. (Vajadzētu radināties vispirms darīt, pēc tam ļaut, lai citi runā. Tāpēc es neteikšu neko. Nu, vismaz neko tādu, kas kādam ļautu par mani atkal pasmīkņāt. )
Tātad- ne par to es patiesībā gribēju rakstīt. Gribēju rakstīt par pārgājienu, par kinodienu, par manu personīgo palmu, kuru vajadzētu apzāģēt..(bet man nav piemērota zāģīša)..

Bet..
kaut kas aizgāja mazdrusciņ šķērsām

Tāpēc..
par visu piedzīvoto un sadzīvisko citreiz

Varbūt..
pat kaut kur citur (eh, atkal es gandrīz izpļāpājos)

Un..
kamēr es tev/jums (bez)galīgi vēl neesmu apnikusi,
vēlēšu-
kolosālu dienu!

:)


Dienas dziesma šeit