Lielāko daļu no tā, ko man patiesi vajadzētu zināt, es iemācījos bērnudārzā..

..Kā darīt un kā būt.
Dalīties ar visu.
Spēlēt godīgi.
Nesist citus.
Nolikt lietas atpakaļ, no kurienes tās paņemtas.
Savākt aiz sevis to, ko sagružoju.
Neņemt lietas, kas nav manējās.
Palūgt piedošanu, kad kādu sāpināju.
Pirms ēšanas nomazgāt rokas.
Zināt, ka silti cepumi ar aukstu pienu vienmēr garšo labi.
Dzīvot saskaņotu dzīvi.
Katru dienu mazliet mācīties, mazliet domāt, mazliet dejot, mazliet dziedāt, mazliet strādāt, mazliet spēlēties.
Katru pēcpusdienu gulēt diendusu.
Ejot pasaulē, uzmanīties no satiksmes, turēt otra roku un turēties kopā.
Atvērties brīnumam. Atcerēties mazo sēkliņu plastmasas podiņā.., saknes tiecas dziļumā, bet augs tiecas uz augšu..
Zināt, ka zelta zivtiņas un kāmīši,un pelītes un pat mazā sēkliņa plastmasas podiņā-visi mirst. Mēs arī.
Un tad atcerēties pirmo lielo vārdu, ko iemācījies: SKATIES! Viss, ko vajadzētu zināt, ir tepat līdzās.Gan zelta likums, gan mīlestība, gan politika,gan ekoloģija, gan saprātīga dzīve.
Padomā, cik daudz labāka būtu pasaule, ja mēs visi -visa pasaule- uzkostu cepumus ar pienu aptuveni trijos pēcpusdienā, un tad, apsegušies ar segu, apgultos, lai pagulētu diendusu.
Vai arī, ja mūsu valdība noliktu lietas atpakaļ, no kurienes tās paņēmusi.
Un tā joprojām ir patiesība- vienalga, cik tev ir gadu, kad Tu ej ārā pasaulē, vislabāk turi otra roku un turaties kopā.