Kā gan lai nosaucu šo?

es apstādināju visu savu laiku. tas sēž sabozies kaut kur tepat stūrī un ir nolēmis nenākt, kad es atkal viņu saukšu. bet varbūt viņš lidinās kaut kur tepat gaisā brīvs un laimīgs, ka vairs nepieder man. dažreiz jau, protams, man maldīgi šķiet, ka es piederu laikam, nevis otrādi. tāpat maldi ir tie, ka kopā ar laiku (un varbūt vēl kaut ko, kas grūti definējams) ir atkāpusies visa mana brīvība. un tieši tāpēc es šovakar izbaudīšu savu brīvību tādā veidā, kādā nekad agrāk to neesmu darījusi. es kliegšu. man par to pat iedomāties vien ir grūti, bet es esmu stingri izlēmusi, nē, izvēlējusies to darīt.

viens, divi, trīs, es dziļi ieelpošu. viens, divi, trīs, es dziļi ieelpošu un atvēršu logu. viens, divi, trīs, es dziļi ieelpošu, atvēršu logu un paskatīšos debesīs. viens, divi, trīs, es dziļi ieelpošu, atvēršu logu, paskatīšos debesīs un izdzirdēšu savu balsi. es nekad, kopš sevi atceros, neesmu kliegusi.

laiks ir apstājies. es arī. atbalss pret rāmajām vakara debesīm, dzestrais gaiss, tālās pilsētas gaismiņas un visas manas brīvības.

Ceru, ka man nekad nebūs jāizvēlas kliegt vēlreiz.