Jūrai šovakar zilas acis. Jūra šovakar guļ savos krastos, gaida rītu, gaida vēju, gaida slīdošos kuģus.

Man šovakar saldrūgtas acis, visas dzirkstis palaistas vējā, atdotas garāmslīdošiem kuģiem, lai tie redz ceļu atgriezties mājās. Un es jau sen esmu pārpludinājusi savus krastus, savas iekšējās, varbūt arī ārējās robežas. Jau sen. Jau labi sen es vairs nespēlēju pēc notīm, varbūt tāpēc, ka tā pa īstam tās nekad neesmu pazinusi. Un kurš pateiks, ka slikti ir tā- dzīvot absolūtā brīvajā improvizācijā/lidojumā/kritienā ? Kurš pateiks, ka manī ir pārāk daudz nepareizības? Tikai cilvēciskais, ambiciozais prāts to pateiks. Bet vai pie viņa ir visa patiesība?



foto:lomography.com