ieelpa

nesen kāds man jautāja- nu, ko tu pēdējā laikā tādu labu esi izlasījusi?-

Jau gribējās teikt, ka neko (ja neskaita dažas lapiņas ( izlases kārtībā) par bērna kopšanu), bet tad es atcerējos.. atcerējos fragmentu no vienas no manām mīļākajām grāmatām. To gan pēdējo reizi lasīju pasen, bet tas jau nemaina lietas būtību. Jo tas tik un tā ir labi..

''  vieta pirms plūdiem. 
vai tāda vieta vispār ir bijusi? Bībeles stāsts ir vienkāršs: Dievs iznīcināja grēcīgo pasauli un izglāba tikai Nou ar ģimeni. Pēc četrdesmit dienām un četrdesmit naktīm šķirsts piestāja pie Ararata kalna un, ūdeņiem atkāpjoties, tur palika.

iedomājies to; liecība par neiespējamu mirkli. Vientuļš kā atmiņas uzplaiksnījums pāri laikam. Tas, kas nevarēja notikt, bet tomēr notika- paskat, te šis kuģis ir- absurds, retorisks, pa pusei brīnums, pa pusei neprāts. 

es labāk domāju par savu dzīvi šādi: pa pusei brīnums, pa pusei neprāts. Labāk pieņemt to, ka es nespēju ietekmēt patiesi nozīmīgo. Mana dzīve ir virkne kuģu bojāejas un kuģu nolaišanās ūdenī. Tajā nav pienākšanu, tajā nav galamērķu, tikai sēkļi un vraki; tad cits kuģis, cits paisums.'' ( Dženeta Vintersone - Bākuguns- )

patiesībā  jau grāmata ir tik laba, ka es mierīgi varētu nocitēt kaut visu.. Bet- kaut ko jau jāatstāj arī citai reizei. un jāļauj jums izlasīt pašiem.

ko jūs lasāt šajā pavasarī?