Šonakt pamodos no slikta sapņa.. Un, par laimi, tas tiešām bija tikai sapnis.. Bet rīts pienāca ar citu skumju ziņu, kas diemžēl nebija tikai slikts sapnis vai neizdevies joks. Jā, mēs esam pietiekami pieauguši, lai saprastu, ka „tāda ir dzīve”, lai gan allaž šādos brīžos tas šķiet tik sasodīti netaisnīgi. Dīvaini, ka mēs zinām, ka nāve ir normāla parādība, tomēr tā gandrīz vienmēr nāk kā netaisnība. Un es nedomāju, ka cilvēka aiziešana cienījamā vecumā mums šķistu kaut mazliet panesamāka. Lai gan jāsaka, ka arī šim fenomenam var atrast ticamu skaidrojumu. Bet par to citreiz.
Protams, katru dienu cilvēki mirst. Tomēr cilvēks jau par to aizdomājas tikai tad, kad tāds zaudējums pietiekami tieši skar viņu pašu. Un šoreiz viss ir tieši tā- cilvēka vairs nav starp mums. Un tas skar ļoti, ļoti daudzus. Arī man šodien skumjas mijas ar pārdomām par dzīves trauslumu un īsumu. Un šādi brīži atkal un atkal atgādina par to, ka dzīvei ir jābūt ja ne skaistai, tad īstai, jo atvadu brīdis pienāk ik katram. Un citiem pat ātrāk un pēkšņāk kā gaidīts.
Caur skumjām un pāris asarām es šodien apņemos balsot par Īstu dzīvi.
Gribēju jau arī kādu Mārtiņa dziesmu, bet zinu, ka asaru tad būs krietni vairāk. Gaidīšu, kad būs vieglāk klausīties, lai gan tā pa īstam viegli vairs nebūs nekad.
/virsrakstā izmantots M. Freimaņa dziesmas fragments/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru