Skrienu, meklēju, līdz atsitos pret savu spoguļattēlu. Ar savām domām elpoju, dzīvoju un lietus aizskalo ilgas uz skumju jūru, pa ceļam izkausējot ledus gabaliņus manā sirdī. Triecu glāzi pret sienu. Vēroju kā tā sadalās sīksīkos gabaliņos un klusi sevī ceru, ka mani sapņi tā nekad nesašķīdīs. Ceru, tie dzīvos pasaulē, pēc tam pārvērtīsies par domām, bet vēlāk-par skaistām atmiņām. Un aizies kādā no visuma melnajiem caurumiem.
(mani mūžvecie sapņi)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru