Parunāsim par Mīlestību

..Atceries- laime ir ceļa rotējums. Laime ir perspektīva. Bet šim ceļam ir jēga tikai tad, ja tas ved uz kopību ar cilvēkiem, uz jūtu un domu bagātību(...) Satikt cilvēkus un tos nepazaudēt- mūža lielākā māksla. Atšķirt godkāres alkas, patiktkāres egoismu(es pakāpšos uz tevis kā uz akmens, lai mani tālāk saredzētu)no patiesas nepieciešamības pēc tuvības.. Nepārklāt šo ticību putekļiem, nepazaudēt maigo melodiju kņadā, ko garīgi slimi cilvēki sauc par dzīves tempu, par laikmeta raksturīgu trauksmi, aizbildinot savu jūtu kūtrumu ar laika trūkumu.

Nāks dienas, un tu pats iepazīsi draudzības aizraujošo varu, kā zeme pavasarī iepazīst silto lietu, vienā stundā pārklādamās zaļiem, smaržojošiem plīvuriem. Dzīslās staigā agrāk neapjausts, neizlietots spēks. Ieceres un plāni lauzīsies kā jauns bišu spiets projām no vecā stropa. Tev būs tik bezgala daudz ,ko stāstīt. Tik bezgala daudz, ko klausīties. Viss kopā ar draugu. Viss drauga dēļ(...)

Nāks dienas un tu satiksi savu mīlestību. Pusdienas tveicē kā ilgi meklēts avots tavā priekšā atvērsies otra cilvēka dvēsele un miesa(..) Viss tuvs, viss kopīgs. Tu noņem segu pēc segas. Avots tiecas uz tevi un tu uz avotu. Jūs kļūstat viens otra spogulis, viens otra daļa.

Es labprāt izvadītu tevi pretī draudzībai un mīlestībai kā lieliem svētkiem. Es labprāt tev mācītu, kā atšķirt īsto no neīstā, patieso no nepatiesā. Bet, redzi, tas nav iespējams. Es ne tikai nepazīstu tavu nākošo pasauli, bet tik labi nezinu arī savējo, lai manas tikšanās ar cilvēkiem, kuru tuvības es ilgojos, vienmēr būtu bez sāpēm un pārpratumiem.

Ar godbijību, ar apbrīnu, bet reizēm ar smaidu un dusmām esmu vērojusi jūtu viļņojumus citu dzīvēs. Ir bijušas mīlestības, kas necilus cilvēkus ikdienas gaitās pārvērtušas par nenogurdināmiem varoņiem, kaut arī viņu vārdus nekad nenosauks godinot zemes diženākos ļaudis. Ir mīlestības, kuras atraisījušas briedumam māksliniekus un izgudrotājus. Un ir bijušas jūtas, kas aizmet personības lūžņu kaudzē vai arī likušas tām sadumpoties pret vispārpieņemtām dzīves normām, pret visu atzīto loģisko saprātu un likumiem.

Ik mīlestība ir kā jauna nule ieraudzīta upe. Viņas gultne ir viņas pašas noslēpums. Tu brīnies, kādēļ tā netek taisni, bet tieši negudrajā līkumā paslēpies lielais atvars, visa upes bagātība. Tieši tur, vakaros noiedama, spoguļojas saule un sudraba cirvi glabā ūdensvīrs. Un nevar nevienam pasacīt: dari tā, jo es arī darītu tā. Tieši mīlestībā nevar un nedrīkst to pasacīt. Tieši draudzībā nevar un nedrīkst to pasacīt. Lielās līnijas ir vienas. Kopības alkas, dzīvības dziņa. Bet katrai personībai ir savi- viņas pašas likumi. Katrām jūtām ir savs līmenis.Bet mīlestība... Varbūt mīlestība ir pats mūžs?

/Saulcerīte Viese "Raganiezis"/